Golden Lion

- Janiņ, kāpēc Tu esi palikusi tik slinka un vairs neko nešuj?

- Uf, zini, man ir tik daudz darbu, visādi pienākumi pret akadēmiju, privātā dzīve un galu galā es esmu pārāk jauna, lai šūšanu padarītu par savu ikdienu, kas dažu mēnešu laikā paraugtu rutīnā. Saproti? Un nav jau tā, ka es neko nešuju. Paga, es aiziešu uz skapi pakaļ dažām lietiņām, un pa ceļam paķeršu arī savu ādas koferi, kurā glabāju mīļās lietiņas. Vispār, es esmu Tev rādījusi savu koferīti? Draugs uzdāvināja, hehe. Bet labi, pagaidi, tad es aiziešu uz to skapi..

(Jana ieiet skapī, paņem dažus apģērba gabalus un sāk demonstrēt)

- Lūk, redz, šī bija pati necilākā žakete pasaulē, līdz es tai piešuvu zelta pogas un apšuvu ar fliteriem plecus. Un paskat, es piešuvu arī bantīšu pakaramo, lai izskatītos smuki, kad novelku un pasniedzu savu štāti kādam džentelmenim vietējā bārā.

- Vienu dienu iegāju audumu veikalā, kurā bija neraksturīgi daudz zelta pogu, tāpēc sapirkos pamatīgu dažādāko zoršu čupiņu. Šīs te bija manas mīļākās – pulkstenīši, kas  rāda gandrīz desmit pāri desmitiem. Tā kā visi butaforiskie vai reklāmas pulksteņi pasaulē. Zinātnieki saka, ka tas ir labākais laiks, kad mosties no rītiem. Ā nē, tie nebija zinātnieki, kas tā teica, tas bija mans kaimiņš, kurš katru rītu ejot uz darbu ladējās, ka varētu šajā laikā vēl gulēt, nu, vismaz līdz 10:10, jo tad jau 11:00 viņš varētu būt tirgū, tieši brīdī, kad atved svaigo pienu un sieru.

- Redz, šīs ir manas miljons gadus vecās bikses, kuras neizraisīja manī nekādas emocijas, līdz es sāku tās griezt.. Un pēc tam krāsot. Tieši tas pats notika ar krekliņu, kurš – starp mums, meitenēm, runājot – nemaz nav mans. Es to apgriezu, iešuvu, piešuvu kabatu, pogas, paņēmu akrila krāsas un sāku vilkt strīpas un zīmēt enkuru. Tā ka nedomā, ka tās ir drēbes, kurās es remontēju vannas istabu, ja? Man reizēm patīk tā nekārtība apģērbā, kad izskatās, ka tu esi samīcīta, saņurcīta un tāda, it kā neesi pārģērbusies kopš iepriekšējās dienas rīta, kad izgāji no mājām, bet pa īstam tu esi tīra, smaržīga un tikko kā saposusies. Jā, tieši tāpēc šādi sacūkoju bikses un kreklu.

- Un šeit tu redzi kaut ko pavisam raksturīgu man – zīda bantes, pērles un spalvas.

flowa powa

Šoreiz iztikšu bez gariem ievadiem, just check it!

Meitenīt, atvainojiet, bet jums aug spārniņi!

Melanholiski romantisks vasaras vakars, aiz loga zilganrozā debesis, rokas izelpo pa dienu uzsūkto sauli un prātā rodas iedvesma. Beidzot pa ļoti ilgiem laikiem tā ir iegriezusies manā pusē un atnesusi ideju par kaut ko spīdīgu, tieši tik spīdīgu, lai apžilbinātu visus tā jau apžilbušos garāmgājējus, vai arī radītu sauleszaķīšus, kuri tik ļoti patīk maziem bērniem un kaķiem.

Gift Ģiftīg’ Giross

These boots are made for walking, šodien par to pārliecinājos. Nezinu, ģiftīgās krāsas vai savienojuma ar bantītēm dēļ, bet izskatījās, ka pilsētas bērniem patika.

Labi, ka skolas laiki ir sen aiz muguras un nav jāiesniedz attaisnojošas zīmes par kavējumiem, jo šorīt tieši šo mazulīšu dēļ es nespēju pamosties. Nē, nav tā, ka mēs staigājām pa pilsētu visu nakti, vai mežonīgi dejojām kādā netālā lokālā, vienkārši viņu vienīgā priekšrocība līdz pagājušajai naktij bija krāsa. Un kas ir plika krāsa? Plika krāsa ir kaut kas kristālšķīsts, kam virsū var dabūt vēl kādu krāsu. Tieši melnā krāsa tās no parastām izlecējām pārvērta par princesēm.

Tam visam vajadzēja tik vien kā 80 melnus fliterus, divreiz vairāk melno pērlīšu, mazliet gareno cīsiņpērlīšu un 3 stundas laika.

Ta dām:

I’m not dead

Laikā, kad vēl mācījos skolā, visbiežāk klases žurnālā biju nr. 13, un jāatzīst, ka tieši kopš tiem senajiem laikiem man šis skaitlis ir iepaticies. Un, skat, ir pagājušas tieši 13 dienas, kopš neesmu šeit neko rakstījusi. Tā ir kāda liktenīga zīme vai kā? Labi, jāķeras pie lietas. Patiesībā šīs 13 dienas bija ļoti anti-handmade, jo līdz pat šodienai bija pazudis ķēriens, tvēriens un vienkārši iedvesma kaut kā meistarošanai, bet uzradās nebijusi kāre staigāt pa bodītēm un meklēt visādas vintage drēbes. Tā nu esmu tikusi pie trim jaunām žaketēm, somiņas un spilgti rozā laiviņkurpēm. Vislielāko sajūsmu manī rada tieši žaketes, gan jau, ka par kurpēm arī pēc dažām dienām varēšu teikt, ka tās ir man kā radītas, jo morāli nobriestu tam, lai ar melnām akrilkrāsām uz tām kaut ko uzzīmētu un, protams, priekšpusē piešūtu zīda bantītes. Vēl manos tuvākā laika plānos ietilpst uzšūt melnu kleitu un kuplus tilla svārkus, kā arī beidzot iešūt baltu vesti ar zaļām pudelītēm uz muguras, kuru nopirku Open Air Vintage festivālā. Tas viss coming soon, jo pirms tam ir jāuzraksta kursa darbs, kuru neesmu vēl pat sākusi rakstīt, bet tas paliks mūsu mazais noslēpumiņš, sarunāts?

Šo dienu laikā mana acs ir kļuvusi kā īsts medību suns, esmu to satrennējusi meklēt šādas lietas. Diemžēl pagaidām bez rezultātiem. Tāpēc, ja jūs zinat līdzīgu lietu lokāciju, apgaismojiet mani!

Tātad…

Kupli svārki līdz celim ar pogām priekšpusē. Man labpatiktu, ja audums būtu puķains, bet rūtiņas, kaķīši, punktiņi utt arī der.

Veste ar kaķiem. Ō, kā man patīk lietas ar kaķiem!

Blūzes un kleitas ar volāniem, krāsainiem audumiem, izšuvumiem un bantītēm.

Bildes ņemtas no www.etsy.com

TAS taču Napoleons!

Kad biju maza, manā kūku topa virsotnē bija Napoleona kūka, taču, gadiem ejot uz priekšu, kā arī mēlei iegūstot pieredzi citu produktu milzīgajā klāstā, tops tika pārstrukturēts un nu ir tā, ka tāda vispār nav. Bet varu droši teikt to, ka no vārdu salikuma “Napoleona kūka” kaut kas tomēr ir saglabājies, proti, vārds Napoleons. Ir tādas lietas, kuras ieraugot tā vien gribas iespiegties: “TAS taču Napoleons!”, to var lietot tādos brīžos, kad ieraugi uzplečus ar aizkaru matiem, vai arī tad, kad ieraugi kaut ko ar zelta pogām, vai arī, kad ieraugi cilvēku uz zirga īstā Napoleona kostīmā, vai arī brīžos, kad ieraugi jebko citu, kas kaut nedaudz asocējas ar šo personāžu utt, utt, utt.

Arī vakar, kad gāju savā dienišķajā gājienā uz audumu veikalu, lai nopirktu 10m lentīšu, savā ceļā sastapu ko tādu, ko jau sen gribēju sastapt – aizkaru matus! Visās pasaules krāsās. Eh, cik laimīga es biju! Vēl jo vairāk tāpēc, ka ciemojoties pa dienu pie vecākiem, mamma man uzdāvināja ~1/2 metru samta audumu, kurš saglabājies no viņas jaunības laikiem, kad uz pasūtīja tika šūta svinīga kleita.

Viss norisinājās patiešām elementāri. Sākumā es apšuvu plecu polsterus ar samtu, tad piešuvu zeltainos saulcerītes cienīgos aizkarmatus un tad piešuvu melnus spīgulīšus. Bez liekām detaļām un smuki, nu, vismaz man patīk.

Ar stīpiņu notika ļoti līdzīgi. Sākumā tā bija ļoti neizteiksmīgā krāsā, tāpēc es arī to apšuvu ar samtu un piemontēju klāt trīs zīda bumbuļpuķes.

Tad šeit būs bildes ieskatam.

Ā, aizmirsu vēl pastāstīt par to, ka man ļoti patīk lietas ar pūdeļiem, taču līdz šodienai man nebija nekā ar šiem staltajiem zvēriem, bet, pateicoties Anetes možajai acij, tiku pie jauka lakatiņa, kurš ir īsts mūsu attiecību ledlauzis (manu un pūdeļu).

Ja arī Tu ieraugi kaut ko, kas varētu kļūt par otro lietiņu, paziņo, labi?

Mary and Max

Šodien samiegojos un nepabeidzu taisīt samta uzplečus un stīpiņu, bet to izdarīšu rīt un atrādīšu arī šeit, bet tagad turpināšu vakarnakt iesākto un miega dēļ nepabeigto (atkal jau!) stop motion filmiņas “Mary and Max” skatīšanos.

Esmu droša, ka arī Jums varētu patikt.